Ezeni - Droša Aizsardzība no Zibens. Zibens aizsardzība. Zibeņnovedēji .

Ezēnu veiksmes stāsts

Ezēniem jau 10 gadi!

(nenormāli nesakarīgas domas, jo vizuālā tēla speciālistus un personīgos trenerus nemēdzam nolīgt)

Bet bija tā...:

        Divi jaunieši gados divi tūkstoši sestā gada vidū izdomāja savām ģimenēm uzlabot dzīvi. Lai arī abi strādāja lielos uzņēmumos un viņu algas pavisam nebija sliktas, taču grābt aizlienētus darbarīkus un strādāt pa vakariem lielu prieku nesagādāja un ģimenes labklājība bija vissvarīgākā par visu. Nepieciešamība mūsu darbiem (vecos dzīvokļos samontēt apgaismošanas slēdžus, iemontēt kārtīgas kontaktdakšiņas) bija diezgan liela, tādēļ kalām, mizojām, urbām, skrūvējām, zāģējām, rokas nenolaižot. Gaišākas nākotnes labad pat sievas piekrita savus vīrus pa vakariem – un pa nedēļas nogalēm un pa svētkiem neredzēt... pirkām patentus, reklāmu nevajadzēja- klienti viens otram mūs kā stafetes karodziņu nodeva. Skatāmies- nevaram paspēt. Saucām palīgā studentus- praksei un vienu otru litu vasaras izpriecām nopelnīt. Tā kā jau darbojāmies četratā, bija nepieciešams nosaukums, lai lielajā pieprasījuma klāstā mēs būtu atpazīstami. Šeit arī sākās mūsu jaunais – Ezēnu patentu brigādes- stāsta etaps. Klienti piezvanot otrā galā smiedamies jautāja: vai ezēni ir otrā vada galā? Atceros, ka tajā brīdi ļoti modē bija dažādi glauni un ļoti grūti izlasāmi uzņēmumu nosaukumi, kurus ir ļoti grūti atcerēties. Konkurenti taču (tagad viņu vairs nav, palicis tikai viens - novārdzis, vairāk nekā trīs reizes nomainījis nosaukumu...) dusmojās: tie eži garāžnieki! Savukārt mēs arī šodien garāžnieki! 2007. gada ekonomijas notikumi daudzus tanī brīdī attīstības stadijā esošos uzņēmumus no stikla ofisiem izmeta ārā un piespieda viņiem apbruņoties. Savukārt mēs kā arī bijām garāžnieki, tā arī nodibinot slēgtu akciju sabiedrību- tādi arī palikām.

 

Birojs Ezis Ezis
Ezis Ezis Ezis
Ezis Ezis  

        Vienmēr vēlējāmies atšķirties ne tikai ar nosaukumu, bet arī ar darbu kvalitāti un jaunumiem. Sākām iedziļināties saprātīgās mājas smalkumos, drošības sistēmās, apgaismojuma jaunumos un tad beidzot „aizgāja“, ka to visu piedāvā vecie šīs nozares speciālisti un neko jaunu no Ķīnas tēvzemes mēs vairs nepārvedīsim. Savukārt kā visu šo saprātu un instalācijas aizsargāt, lai laikmetu gaitā nesabojātos – neviens nepiedāvāja. Daži uzņēmumi jau taisīja zibensnovedējus, lai zibens, iesperot mājā, to neaizdedzinātu, bet nopietnus kompleksos risinājumus neviens nepiedāvāja. Sākām interesēties un iedziļināties šajā nozarē, noskaidrojām, ka vācieši jau no akmens laikmeta savus datorus no zibens, sadales elektrības tīkliem un nesaprātīgiem elektriķiem māk aizsargāt. Kaudzēm seminārus noklausījām, gudras domas smēlāmies un nolēmām, ka jākļūst par vislabākajiem šīs nozares speciālistiem. Un KĻUVĀM!

 

Birojs Birojs Birojs
Birojs Birojs Birojs

        Jau 2008. gadā (vēl aizvien patentētāju brigāde bijām) uz mūsu ežu valstību atbrauca lielas celtniecības kompānijas boss ar baisi dārgu „dienesta“ automašīnu, apskatīja mūs, nabadziņus, ar skābu skatienu un teica: strādājat lieliski, kā liela uzņēmuma izdresēti zvēri. Ne tikai labi strādājat, bet arī esat interesanti! Uz priekšu! Kas mums atlika – rāvāmies uz priekšu, centāmies iepatikt gan privātmāju saimniekiem, gan celtniekiem... bija dīvaini vēl aizvien sagaidīt atsauksmes, sevišķi no individuālā sektora: ceļot māju, tā nogurām, bet jūs kaut kādi nenormāli – ieradās ezēni, kā kaķi pa jumtu paskraidīja un viss! Nekādas problēmas! Un naudu nepaprasīja vairāk, nekā bija sarunāts.

        Ezēniem dzimstot, mums bija pat trīs savas automašīnas, kuras līdz bortiem mēdzām piekraut ar materiāliem, savukārt uz jumta sējām klāt lielas kāpnes. Zaļš Auģiks ar kāpnēm izskatījās lieliski, bet Donāta [Donato] Kalibra un Ričarda Kurmis (tāda maza maza un ļoti reta Toyotiņa) tā apmontēti izskatījās kā ēzelēni ar kamieļa kravām. Beidzot, nedaudz ietaupot, nopirkām pirmo patieso dienesta auto - vecu Mersi, universālo. Dīzeli! Ar 124 virsbūvi... tā tāda gara, sarkana ģimenes automašīna, kura mums kalpoja pat visus četrus gadus. Pats jautrākais bija (bet varbūt visbēdīgākais), ka aukstos ziemas rītos, parasti iedarbinot veco Mersi, tam blakus sējām pilnīgi jauno peugeotu (oi, gluži ne veltus ar mazo burtu to uzrakstīju), kuru bija nopelnījis mūsu neaizvietojamais Kests [Kęstas], un viņš veica franču brīnumus vilkšanas veidā... taču šodien ezēni pa Lietuvu vizinās jaunos, ērtos un sarkanos Fordos.

 

Auto

Auto Auto
Auto Auto Auto

        Briesmīgs teiciens – nekļūdās tas, kas nestrādā. Vēl briesmīgāk, ka kļūdīties (ļoooti reti) nākas arī mums. Bet mēs ežu valstībā esam sarunājuši, ka ķezas mums jārisina jau to sākotnējā stadijā. Vajag sakost zobus un strēbt, lai likteņa pirksts neliktu bēdu purvā ieslīgt. Mums pat ir savs nosaukums nerisināmiem jautājumiem. Tie ir „mērkaķi“, kuri sēž uz pleciem un ausis staipa. Pat, ja viens sēž, jau baigi gribās to nomest, bet ja sēž divi vai trīs? Tā arī palīdzam viens otram ar tiem “mērkaķiem” vardarbīgi cīnīties. Ir forši pēc tam kādā veikalā savu veco klientu satikt, kas apbļaušanas vietā, vai vēl trakāk, paietu garām gluži kā nepamanīts – pienāk klāt un ķepu paspiež!

        Pirmie ezēnu studenti kļuvuši par bārdainiem onkuļiem, apprecējušies, kļuvuši par vecākiem un atvases sagaidījuši. No paša sākuma līdz šim brīdim mūsu ežu valstība papildinājusies pat ar desmitu maziem ezēniem, kas, uzaugot kļūs par ārstiem, juristiem, inženieriem, politiķiem vai tāpat vien par maziem noziedzniekiem. Radusies pat jauna tēma pēc vispārējām ežu valstības sanāksmēm - pampersi, bezmiega naktis, zobiņi, ratiņi...

        Dīvaini tagad atcerēties desmitgades notikumus – tad sev nevarējām pat nedēļas nogalēs ne ļaut atpūsties, ne aizbraukt kur un pat ne saslimt. Ja uzradās kāds tehniskais jautājums, mums vajadzēja uzreiz skaidroties - grauzt literatūru, zvanīt visu pārzinošiem ekspertiem. Šobrīd mums pašiem ir vislabākie inženieri projektētāji un nopietnākie darbu vadītāji. Tagad mums zvana un jautā, ja ir radies kāds tehniskais jautājums. Tad strādājām ar aizlienētiem darbarīkiem, pirkām pašus lētākos un remontējām tos, kamēr vairs nebija ko remontēt, šobrīd vīriem ir modernas labāko ražotāju iekārtas. Šobrīd varam pat uz nedēļu „tīties miglā“ un Lietuvu ar seno tehniku apbraukt (ceļojums APL). Un nekas nesabrūk, lai arī „aukles“ nav kantorī. Kolektīvs ir pilnībā nobriedis un lieliski tiek galā. Tad cilvēkiem vajadzēja apliecināt, ka zibensnovedēji uz mājas nevis ugunsdzēsējiem ir vajadzīgi, bet pašiem iedzīvotājiem, šobrīd taču cilvēkiem zibensnovedēji vispār nav vajadzīgi – ezēnus tiem uz jumta uzlieciet! Tad, pirms gadu desmita, jauni un traki bijām, tagad nedaudz novecojuši, sabezdējušies, bet vēl vairāk satrakoti!

        Turpinājums patiešām būs.

        Parakstās divi vairs ne tik ļoti jauni (parasti vienkāršie eži tik ilgi nedzīvo, savukārt tas ir apliecinājums, ka mēs esam neparasti!) ezēni Ričards [Ričardas] un Ramūns [Ramūnas] ar visu baru jaunākajiem ezēniem.

Ezeni komanda   Ezeni komanda

 

Ezēnu veiksmes stāsts